Agra Daņiļeviča vēlās vakariņas

Agra Daņiļeviča vēlās vakariņas

10 / 05 / 2018

Horeogrāfa un deju skolas „Dzirnas” vadītāja Agra Daņiļeviča CV ir iespaidīgs – Dziesmu un Deju svētki, neskaitāmi horeogrāfiski lieluzvedumi, deju programmas, operas, dramatiskā teātra izrādes un vēl, un vēl. Taču pats Agris sevi sauc vienkārši par deju skolotāju, kas no Raganas deju skolotāja (22 gadus nostrādājis Raganā, Krimuldas vidusskolā) kļuvis par Rīgas deju skolotāju. Šobrīd Agris aktīvi strādā pie jauna projekta „Mana daba”, kurā piedalās 27 dejotāji un kura pirmizrāde gaidāma jau 27. janvārī. Pa vidu aktīvajam darbam un neskaitāmajiem mēģinājumiem viņš paviesojās arī pie mums, pagatavoja lielisku piparsteiku un pastāstīja, kā vakariņas tiek baudītas viņa ģimene.

Sveiks! Tava darba nedēļa noteikti ir pavisam citādāka nekā manējā. Pastāsti, kāda tā ir!

Mans aktīvais darbs sākas tad, kad visiem citiem darbs jau ir beidzies. Darba nedēļa ir atkarīga no tā, ko mēs darām, – ja gatavojamies kādam pasākumam vai koncertam, tad tā nedēļa man ir drusciņ blīvāka, bet, ja tuvumā nav nekādas uzstāšanās, tad es esmu nedaudz brīvāks. No rīta puses parasti es nelieku mieru saviem iespējamajiem sponsoriem un mēģinu darīt dažādas stratēģiskās lietas sakarā ar deju skolu. Aizvien turpinām pilnveidot pašu „Dzirnu” skolu, nodarbojamies ar dažādiem celtniecības darbiem un mēģinām tikt arī pie Eiropas līdzekļiem, lai skolu izveidotu tādu, kādai vispār skolai vajadzētu būt.

Tavā stāstā it nemaz neredzu brīvu vietu vakariņām. Pastāsti, kā tās tiek ieturētas tavā ģimenē!

Tiešām šādas vakariņas man sanāk baigi, baigi reti. Mēs pārrodamies mājās vēlu – ja tiekam mājās 23.00, tas ir ļoti agri. Parasti tas ir ap pusnakti, vieniem. Tādā ziņā mums tas režīms ir galīgi garām. Principā, kad visiem ir jābūt gultā un kuņģītim ir jāpārstāj darboties, mums ir otrādi un viņš tikai sāk kaut ko darīt. Tā baigi pieēsties tik vēlu arī nav īsti lāgā – ne tu īsti vari pagulēt, ne tas ir saistoši ķermeņa kultūrai.

Cik svarīgi tev ir paēst vakariņas kopā ar ģimeni?

Praktiski mums tādas vakariņas ģimenes lokā nesanāk, jo, kad pārnākam mājās, mūsu mazākais ķipars Emīlija ir aizmigusi jau mašīnā, viņa vienkārši tiek aiznesta uz gultu, un tad mēs ar Singitu uz pusēm izdzeram kādu bundžiņu alus vai kādu vīna glāzi un paknakstāmies gar ledusskapi, jo spēka gatavot jau īsti vairs nav. Drīzāk tāda kopā ēšana mums ir brīvdienu rīti, tad es ņemos pa virtuvi, tiek ceptas biezpiena pankūkas vai plācenīši. Man jau ļoti patīk.

Pēdējo reizi, kad tikām ātrāk mājās, gatavojām tā saucamo „3 sekunžu gaļiņu” – stirnas fileju, kuru ļoti, ļoti plāni sagriež, tad uz karstas pannas katru pusi uzmet uz 3 sekundēm, un gatavs.

Kā tu raksturotu savu ēdienkarti? Vai pievērs uzmanību produktu izcelsmei?

Godīgi runājot, mums ir tā sagadījies (vismaz attiecībā uz gaļu), ka man daudzi draugi ir mednieki, un man liekas, ka medījums ir vistīrākā un visekoloģiskākā gaļiņa. Gaļu gan mēs neēdam ļoti daudz, un tik, cik mēs ēdam, veikalā nemaz nesanāk nopirkt. Mums lielā cieņā ir zivis. Es pats arī esmu makšķernieks – man ļoti garšo zandartiņš, vēdzelīte, un arī asarīti var smuki pagatavot. Mums pie mājas ir neliels ezers, kurā pāris gadus atpakaļ ielaidu karpas, un no ēdamiem objektiem tās pārtapa par draugiem. Tagad, kad tās karpas izaugušas gana lielas (kādi 6‒7 kg) un sākušas nākt pie laipas un ēst maizi no rokas, arī mēs esam pārstājuši viņas ēst. Mēs paši, Emīlija un visi mani ciemiņi viņas baro, jo visiem patīk tieši tas process, kad tu nogulies laipas galā uz vēdera, iebāz roku ar baltmaizi ūdenī, un pienāk tāds liels kukainis tev klāt! Viņas jau ne tikai to maizi ēd, viņas arī patausta kāju pirkstus vai roku. Labi, ka viņām nav zobu! :)

Tu minēji, ka gaļu ēdat reti, bet šodien gatavo tieši liellopa steiku. Pastāsti vairāk par savu „Bistro” receptes izvēli!

Ja gribas paēst, tad liellopa gaļa ir tā gaļa (ja neskaita aitu), kur mēs vismazāk tiekam klāt visādiem ĢMO un citiem mēsliem un antibiotikām. Liellops, man liekas, ir pietiekami diētisks (jebkurā gadījumā tas nav tik trekns kā cūkgaļa), mums tas garšo, un tas ir ļoti ātri pagatavojams – jāsagaida, kad panna sāk kūpēt, jāuzmet uz vienu un otru pusi, un gatavs.

Cik daudz laika jūsu ģimene velta, lai iepirktos? Vai plānojat nedēļas grozu vai tas notiek spontāni?

Tikai spontāni. Izejot no mūsu darba specifikas, skolā visu laiku notiek darbu plānošana, nodarbību plānošana, tehnikas, eksāmeni, ieskaites, bet ļoti bieži arī vienkārši piezvana un saka: „Klausies, Agri, vajag nodejot, vajag sacerēt utt.” Man ir ļoti daudz tādu spontānu lietu, un man liekas, ka tas arī atbalsojas uz mūsu dzīvesveidu (tieši uz vakariņu un ēšanas plānošanu). Mēs drīzāk padomājam par to, lai ledusskapī būtu piens, ko no rīta pie kafijas pieliet, – tā ir visa mūsu plānošana.

„Bistro” lasītāji ir tieši tādi aizņemti darba cilvēki kā tu, kuriem nav laika stundām stāvēt pie plīts. Kāds ir tavs padoms, kā vakariņu gatavošanu ikdienas skrējienā padarīt patīkamu, nevis uztvert kā apgrūtinošu pienākumu?

Es zinu, ko ieteikt! Vajag paņemt pudeli vīna un, pirms sākt gatavot, attaisīt to vaļā (ja gatavo gaļu, tad automātiski tas ir sarkanvīns), un tā lēnām malkot. Ticiet man, viss gan garšos, gan dzīvei piešķirsies jēga. ( Smejas.)

Pieaugot mūsu ēšanas paradumi mainās. Kādas atmiņas par ēdienu tev ir no bērnības? Kas tolaik bija tavs mīļākais darba dienu vakariņu ēdiens?

No vecāsmammas es atceros, ka ārkārtīgi garšīgi bija cūku kartupelīši ar tādu šķidru, šķidru biezpienu, kas sataisīts kopā ar krējumu, kefīru vai paniņām (viņa to sauca par „pieniņu”). Viņa turēja cūku un baroja ar tādiem maziņiem kartupelīšiem, kurus vārīja ar visu mizu. Tad viņa tos kartupelīšus nomizoja un kopā ar visām mizām uz pannas izcepa. Ārprāts, cik tas bija garšīgi! Pilnīgi siekala tek atceroties! Mana vecāmamma dzīvoja blakus Siguldas vidusskolai, un tur jau vienmēr bija tā, ka atver durvis, pasaki čau!, un viņa atbild ar: „Ēst gribi?” Un tas ir tik skaisti! :)

Vēl viena garša, ko atceros no bērnības, ir svaigas baltmaizes garša. Nebija jau nekādas izvēles, vienkārši baltmaize un rupjmaize, un tā baltmaizīte, kad bija svaiga, ar kraukšķīgu garoziņu... Nu wow! Ļoti iecienīts ēdiens bija baltmaize ar ievārījumu un pienu. Toreiz to baltmaizīti varēja ēst un ēst kukuļiem, resns neviens nepalika.

Uzstāšanās, koncerti – tas viss prasa daudz enerģijas. Kāda ir tava ēdienkarte šajās dienās?

Man nekad tik smalki nav izdevies pret sevi attiekties. Man liekas, ka svarīgākais ir – ja jādara tādas enerģiju prasošas lietas, tad galvenais ir tieši noregulēt ēdiena daudzumu. Galvenais ir nepārēsties, tad gan ir briesmīgi grūti. Es mēģinu sevi turēt kaut kādos rāmjos un atturēties no miltiem un kartupeļiem, kaut gan man kartupelīši ļoti garšo. Tik traki jau nav, ka es kartupeļus no zupas lasu ārā, un, ja tie ir likti galdā, tad tagad ēdu nevis 10‒15 pusītes, kā es to darīju kādreiz, bet pārīti apēdu un pie tā apstājos. Principā tas, ko es pagatavoju (gaļiņa ar salātiem), tas ir tas, ko es jūtu, ka tas ir labi. Protams, vēl labāk ir, ja steika vietā ir zivtiņa.

Vai ir produkti, no kuriem tu atsakies, un kāpēc?

Neatceros, kad pēdējo reizi ēdu baltmaizi. Kaut gan nesen ēdu forelīti, kura bija izvilkta zināmā dīķī, pie zināmiem cilvēkiem, kuri neko nešpricē un nedod nekādas zāles, vienkārši tīra varavīksnes forele 3,5‒4 kg. Sākumā likām uz baltmaizes un, kad tā izbeidzās, tad uz krekerīšiem – ārkārtīgi garšīgi! Tā bija tā reize, kad tos miltus bišķi ieēdu.

Cik daudz vispār ikdienā sanāk gatavot pašam sev vakariņas?

Tas ir ļoti saistīts ar ciemiņiem. It kā likās, ka mēs dzīvojam mežā, un kādreiz mana sieva pat teica: „Kā tad es tur mežā viena pati dzīvošu, un ko es tur darīšu?!” Mēs dzīvojam purva malā pie maza ezeriņa un katru dienu braucam vienā virzienā 70 km. Un tomēr pie mums brauc ciemiņi! Kad vakaros esam mājās, tad parasti mēs pat neesam vieni. Atbrauc draugi, tiek iets pirtī, ēsts, iedzerts, peldēts, ziemā slidots.

Intervē: Nikija Baltgaile
Foto: Kristīne Dzalbe