Ābolu virpulī

Ābolu virpulī

Zinot ābola sastāvu un tā pozitīvo ietekmi uz mūsu ķermeni, nav brīnums, ka radies teiciens „An apple a day keeps a doctor away!”. 90. gados vācu TV reklāmās dāma pēc zobārsta apmeklējuma droši iekodās ābolā, demonstrējot spilgti sarkanās lūpas un baltos zobus. Protams, visvairāk par āboliem iedomājamies tieši rudenī, un kā gan savādāk, ja, braucot garām lauku sētām un mazdārziņiem, redzams, ka ābeles vai lūst no augļu smaguma, un omes vienīgās raizes ir to savākšana, lai uz zemes nesapūst tie, kuriem nepietiek vietas un spēka izturēt ziemu pagrabos, kur tie skaisti sakārtoti lielās koka kastēs. Grūti atrast vēl kādu augli, kurš pie mums būtu tik populārs un iecienīts dažādās receptēs kā ābols, tomēr lielākoties to gatavojam tradicionāli, cepot ābolkūkas, plātsmaizes un citus gardumus, kā arī spiežot sulas un gatavojot dažādus dzērienus, bet aizmirstam par sāļajām receptēm.

Neskaitāmas šķirnes

Ābeļu dzimtene ir Austrumāzija, no kurienes šie koki izplatījās visā pasaulē un kļuva arī par neatņemamu Latvijas dārzu iemītnieku.  Āboli aug visdažādākajos reģionos, sākot no Polijas un Vācijas līdz Jaunzēlandei, Ķīnai un Dienvidamerikai, un, tā kā visas ābolu šķirnes netiek reģistrētas, apzināt visas uz pasaules esošās sugas nav iespējams. Piemēram, tikai Vācijā vien ir sastopami 3000–4000 dažādu ābolu šķirņu, bet mūsdienās pasaulē zināms vairāk nekā 7500 šķirņu.

Pārvērtību meistars

Ābols noteikti nebūs tas auglis, par kura izmantošanas un pagatavošanas veidiem varētu uzrakstīt pāris vārdos, jo ābolu laiks katras valsts virtuvēs paver neskaitāmas iespējas visdažādāko kulinārijas izstrādājumu gatavošanai. No āboliem var vārīt ievārījumus un kompotus, spiest sulas, raudzēt vīnus un sidrus (šajā jomā īpaši izceļas franči), tos var žāvēt, kaltēt, pievienot salātiem, izmantot kā piedevu putrām un gaļas ēdieniem, cept, pildīt, gatavot ābolmaizes, kūkas, strūdeles, pievienot pankūku mīklai, un tā varētu turpināt vēl un vēl. Bet pirms pārstrādes jāņem vērā to garšas īpatnības, piemēram, skābie āboli ātrāk izšķīst un ir piemēroti biezeņa, suflē, debesmannas pagatavošanai, turpretī saldie ir stingrāki, un tos var izvēlēties ēdieniem, kur āboliem jāturas kopā veseliem (pildītiem, ceptiem u.c.).

Daži piemēri:

  „Antonovka” – lieli, gaiši zaļi, skābi, bet aromātiski āboli, kas piemēroti sulu, ābolkūku un pīrāgu gatavošanai, kā arī konservēšanai.
„Baltie dzidrie” āboli lieliski piemēroti kompotam, ābolu biezenim, tūlītējai ēšanai un sulai (kad tie ir tikko svaigi).
„Belorusskoje Maļinovoje” un „Delikatese” piemēroti lietošanai svaigā veidā, tāpat tos var izmantot ābolu biezeņu gatavošanai.
„Koričnoje Novoje” vairāk piemēroti desertiem un pārstrādei. No tiem var gatavot kūkas, pīrāgus, ābolu mērci.
„William’s Pride” šķirnes āboli ir ar saldenu garšu un piemēroti gan ēšanai svaigā veidā, gan pārstrādei sulā (tā ir tumši sarkana un gandrīz nebrūnē).

No ārsta pa gabalu

 Ābolos nav holesterīna, tie satur maz tauku un nātrija, ir labs kālija avots. Apēdot vienu ābolu, tavs organisms uzņems 5 g šķiedrvielu un 80 kcal. Ābolos esošās pektīnvielas labvēlīgi ietekmē gremošanas sistēmas darbību. Augstā dzelzs satura dēļ āboli ieteicami tiem, kas slimo ar mazasinību, bet tajos esošie fitoncīdi palīdz izsargāties no saslimšanām, tāpēc tos īpaši ieteicams iekļaut uzturā vīrusu sezonā. Gan antioksidanti, gan pārējās vērtīgās vielas āboliem atrodas mizā vai slānī zem mizas. Ļoti veselīgas ir arī sēkliņas, jo tās satur vērtīgās taukskābes un jodu, tāpēc, ēdot ābolu, droši notiesā visu, atstājot tikai kātiņu.

  • Āboli kavē novecošanās procesus, labi ietekmē intelektu un mazina stresu. Ja ikdienas spriedze padarījusi tevi īgnu, laiks apēst ābolu. Nomierinošās vielas, ko auglis satur, ļaus visu uztvert mierīgāk.
  • Ābolu bieži dēvē par dabisko zobu suku, un ne bez iemesla. Jo intensīvāk notiek košanas un košļāšanas process, jo veselākas ir smaganas. Bieža augļu graušana bērnībā palīdzēs veidot pareizu sakodienu.
  • Ābolos ir vielas, kas saskarsmē ar C vitamīnu veicina locītavu un saišu stiprumu.
  • Ābolu sula izvada no organisma sārņus un toksīnus. Tai ir brīnumainas spējas veicināt nierakmeņu izvadīšanu no organisma, tā ir teicams urīndzenošs un žulti dzenošs līdzeklis.
  • Ābolu sulu ieteicams lietot tiem, kas bieži slimo ar bronhītu, kā arī smēķētājiem, jo, izdzerot 0,5 l ābolu sulas dienā, uzlabosies elpošanas orgānu darbība.

Uzglabāšana

Lai āboli pēc iespējas ilgāk būtu svaigi un stingri, tie jāuzglabā zemā temperatūrā (optimāli tie ir +4 grādi) un labi vēdināmā telpā ar mitru gaisu. Piemērotākā vieta ābolu uzglabāšanai ir pagrabs, garāža vai bēniņi, kur ir tumšs. Jebkurā gadījumā svarīgi atcerēties, ka, kārtojot kastēs, āboli jāliek viens otram blakus, bet tā, lai tie nesaskartos. Mājas apstākļos ābolus var uzglabāt arī vēsā vietā plastikāta maisiņos, kuros ar adatu izdurti caurumiņi. Ik pa laikam maisiņu saturs jāpārbauda un jāizmet bojātie augļi, lai tie
neveicinātu veselo ābolu bojāšanos. Uzglabāšanai paredzētos ābolus nemazgā, bet, ja nepieciešams, tos var viegli noslaucīt.

Interesanti!

  • Seno slāvu teritorijā bija tik daudz mežābeļu, ka ceļotāji šo apvidu dēvēja par „ābeļu karaļvalsti”.
  • Jau 16. gs. Eiropā bija zināmas 46 ābeļu šķirnes.
  • Viena no vecākajām zināmajām šķirnēm ir „Renete”, kas savu nosaukumu ieguvusi no latīņu vārda rana  (varde). Tas tādēļ, ka šīs šķirnes augļiem ir nedaudz saplacināta forma un grumbuļaina miziņa, kas atgādina vardes ādu.
  • Ābols sastāv no 1/4 gaisa, tāpēc, ielikts ūdenī, tas negrimst.
  • Gada laikā visā pasaulē tiek ievākti vairāk nekā 50 milj. tonnu ābolu.
  • Lielums nav noteicošais ābolu kvalitātes rādītājs.
  • Āboli minēti leģendās, pasakās un teikās, bet ceļotāji, kas nonāca svešās zemēs un ieraudzīja nepazīstamus augļus, tos bieži uzskatīja par āboliem, piemēram, ananāsi tika nosaukti par „priežu āboliem”, bet apelsīni par „Ķīnas āboliem”.
  • Vēlams ēst ābolus ar visu mizu, jo tieši pie mizas ir vairāk C vitamīna (līdz 15 reizēm vairāk nekā pie serdes). Ja ābolu grauzis tārps, augli droši var ēst ar mizu.
  • Ievestajiem āboliem miziņu labāk nomizot, jo tos mēdz apstrādāt ar pesticīdiem un ievaskot.
  • Lai sagriezti āboli nekļūtu brūni, tos var viegli ieberzēt ar citrona šķēlīti vai apslacīt ar citrusaugļu vai ananāsu sulu. Uz īsu brīdi palīdz arī iegremdēšana aukstā ūdenī.
  • Āboli ir bagāti ar pektīnvielām un balastvielām, kuras uzglabājot nezūd.
  • No uzturvērtības viedokļa apēst ābolu ir labāk nekā izdzert glāzi ābolu sulas, jo sulā ir mazāk balastvielu un polifenolu. Nedzidrās ābolu sulas ir veselīgākas par dzidrajām, jo tajās ir vairāk flavonoīdu.
  • Pilnīgi gatavos ābolos, kuri gandrīz sāk bojāties, ir visaugstākais antioksidantu saturs.
  • Ābele bija visiecienītākais seno ģermāņu koks. Līdz pat šim laikam Vācijas lauku apvidos ir paradums, bērnam piedzimstot, stādīt ābeli, kuru pēc tam rūpīgi kopj, jo vietējie tic, ka šīs ābeles liktenis ir cieši saistīts ar bērna likteni.

Autors: Signe Meirāne, Zane Zvejniece

Foto: Kristīne Dzalbe