Zaļie zirnīši

Zaļie zirnīši

Zirņi pēc definīcijas būtu jāsauc par augļiem, bet, kā tas gadās ar daudziem produktiem un to nepareizo definēšanu, pierasts tos, tāpat kā pupas, likt vienā grozā ar dārzeņiem, turklāt visus kopā nosaucot par pākšaugiem. Tātad – augļi. Un atceries, ka mūsdienās ir aptuveni tūkstoš zirņu šķirņu, bet tikai daļu var dēvēt par zaļajiem zirnīšiem.

Zirņi ir viens no pirmajiem cilvēka kultivētajiem kultūraugiem. Pašas senākās liecības par zirņu lietošanu uzturā ir atrastas Birmā un Taizemē un tiek datētas ar 9750. gadu pirms mūsu ēras, bet tajā laikā cilvēki zirņus nevis audzēja, bet ievāca savvaļā. Tātad zirņus cilvēki ir ēduši ilgi pirms tam, kad sāka audzēt. Tikai no 5. gadu tūkstoša pirms mūsu ēras cilvēki zirņus sāka sēt un audzēt savām vajadzībām, un tiek uzskatīts, ka zirņu izcelsmes vieta ir Āzijas dienvidrietumu daļa, no kurienes tie izplatījušies pa visu pārējo pasauli, bet uz Ameriku tos aizveda eiropiešu ieceļotāji. No senajiem laikiem līdz viduslaikiem zirņi ir bijuši neaizvietojams produkts cilvēka ēdienkartē, bet noteikti jāpiemin fakts, ka tie nebija zaļie zirnīši, ko apskatām šoreiz.

Pašu zaļo zirnīšu vēsture ir vēl „bērna autiņos”, jo gadu tūkstošiem cilvēki zirņus audzēja, lai iegūtu ražu, kuru izkaltētā veidā var lieliski uzglabāt un lietot pēc tam vairākus gadus. Senajos laikos zirņi svaigā veidā nebija tik garšīgi, lai motivētu cilvēkus lietot uzturā svaigus. Romiešu pavārgrāmatā „Apicius” aprakstītas deviņas dažādas zirņu receptes, bet Atēnās uz ielām tika pārdota silta zirņu zupa. Pirms uz Eiropu atceļoja kartupeļi, pākšaugi bija viens no nozīmīgākajiem ikdienas pārtikas produktiem.

Interesanti, ka, lai gan zirnīšu izcelsmes valsts ir  zija, Ķīnā tie nonāca daudz vēlāk, nekā tos iepazina Eiropā. Arheoloģiskie izrakumi Šveicē liecina, ka zirņi Eiropā audzēti jau 3 tūkstošus gadu pirms mūsu ēras, savukārt Ķīnas literatūrā zirņi tiek pieminēti vien ap 7. gadsimtu un tiek saukti par „ārzemju pākšaugiem”. Te gan noteikti jāpiemin fakts, ka zirņu ēšana ar visām pākstīm nāk tieši no Ķīnas.

Zirņi labi auga vēsāku laikapstākļu reģionos, turklāt iegūto ražu varēja ilgstoši uzglabāt, veidot krājumus, tāpēc tie bija ļoti vērtīgi.

Kas zirnītim vēderā

Zirņi (arī zaļie zirnīši) bagātīgi satur A, B, C, E vitamīnus, olbaltumvielas, folijskābi un dažādas cilvēka organismam svarīgas minerālvielas – kalciju, dzelzi, cinku, kāliju, magniju. Pākšaugi organismam ir ļoti nepieciešami, jo satur daudz šķiedrvielu, olbaltumvielas (zirņi daudz neatpaliek no gaļas, kas ilgu laiku tika uzskatīta par pilnvērtīgāko olbaltumvielu avotu, tāpēc veģetāriešiem noteikti regulāri ieteicams ēst zirņus, jo tie olbaltumvielu ziņā pārspēj visus citus dārzeņus) un nepiesātinātās taukskābes. Lai visas šīs vielas uzņemtu efektīvāk, sezonas laikā ieteicams zirņus iekļaut ēdienkartē vismaz 3 reizes nedēļā, aptuveni 150–200 gramus vienā reizē. Vislabāk – svaigā veidā.

Neilgā vēsture

Sākot ar 16. gadsimtu, notika pavērsiens zirņu audzēšanas jomā – tika radītas jaunas, pēc garšas daudz maigākas šķirnes, kas pavēra citas iespējas zirņu lietošanā. Tikai ap 18. gadsimtu zirņus sāka ēst svaigā veidā – tos zaļos zirnīšus, ko pazīstam mūsdienās un kurus gaidām ar nepacietību (īpaši bērni), pārbaudot pākstis, vai zirņi jau izauguši pietiekami lieli – tikko plūkti, jauni zirnīši ir vissaldākie un garšīgākie.

Pāraudzis vai, precīzāk sakot, līdz galam nobriedis zirnis vairs nav tik salds un garšīgs, tam jūtama pat rūgtuma piegarša. Tad, lūk, kādreiz zirņi bija daudz negaršīgāki par šiem nobriedušajiem zaļajiem zirnīšiem (bet pēc tam, vārīti ziemā, tie bija ļoti garšīgi).

Izrādās, ka zirņos esošais cukurs sāk pārvērsties cietē, un līdz ar šo cukura pārvēršanos saldums iet zudumā. Cukuru pārvēršanās cietē notiek, gan zirnim augot, gan arī pēc tā novākšanas, tāpēc, novācot vai nopērkot zaļos zirnīšus, atceries, ka garšīgāki tie būs, ja nekavēsies ar apēšanu.

Kā lietot

Zaļos zirnīšus var lietot trīs veidos:

  1. Visbiežāk pierasts nobriedušus zirņus, izlobītus no pākstīm, ēst gan svaigā veidā, gan vārīt, sautēt un arī blenderēt salātu mērcēs.
  2. Dārza zirņus iedala lobāmajos un ar visām pākstīm ēdamajos. Mūsdienās ir šķirnes, kas radītas īpaši šim mērķim – lai tos varētu ēst ar visām pākstīm. Šos zirņus var ēst tieši tāpat kā lobītos – gan svaigā veidā, gan arī pākstis sautējot, cepot vai kā citādi apstrādājot.
  3. Var ēst arī zirņu lapas. Īpaši garšīgas būs tā saucamo sniega zirņu (snow peas) lapas. Šos zirņus audzē ne tikai pākšu iegūšanai, bet arī lai izmantotu visu veģetatīvo auga daļu. Labāk izvēlēties nevis jau izauguša zirņa zaļumus, bet gan jaunus, vēl neizaugušus zirnīšus jeb zirņu dīgstus.

Protams, var pieminēt arī ceturto veidu – zirņu uzglabāšana:

  • Zaļos zirnīšus kopš 19. gadsimta konservē bundžās. Konservētajiem zirnīšiem ir pavisam cita garša kā svaigiem, bet tas ir pierastākais veids, kā zirnīšus uzglabāt ilgākam laikam.
  • 20. gadsimta 20.–30. gados zirnīšus sāka saldēt, tādējādi radās iespēja zaļos zirnīšus ēst visa gada garumā. Atkausējot un izmantojot ēdienos, zaļais zirnītis garšo gandrīz kā svaigs.

Iegāde

Iegādājoties atceries šādas lietas:

  • Zirnīšiem ir jābūt koši zaļiem, spīdīgiem un stingriem.
  • Pāksti aptaustot, jājūt, ka tā ir pilna ar zirņiem, bet tie nedrīkst būt pārāk izspiedušies.
  • Krokotas, dzeltenīgas vai bālganas pākstis liecina, ka zirņi ir pārauguši un tie vairs nebūs tik saldi.
  • Visgaršīgākie tie būs sezonas sākumā, jūnijā un jūlijā.
  • Centies zirņus izlietot 2, maksimums 3 dienu laikā. Kā jau iepriekš minēts, zirņi diezgan ātri zaudē savu saldumu, tādēļ pēc noplūkšanas labāk tos apēst uzreiz.

Autors: Ilze Lipska
FOTO: Armands Meirāns