Ar ērkšķiem

Ar ērkšķiem

Skābākas un saldākas, zaļgani dzeltenas un violeti sarkanas, gludas un pūkainas – ērkšķogas jeb krizdoles, stiķenes, „ziemeļu vīnogas”, kā tās sauc dažādos Latvijas nostūros, ir tikai viens no garšu piedzīvojumiem, kas simbolizē vasaras vidu. Visbiežāk no ērkšķogām vārām ievārījumus, liekam tās kompotos, spiežam sulu vai baudām svaigā veidā. Tās liekas tik latviskas ogas, un, kā izrādās, tās radušās Eiropā, no kurienes tālāk izplatījušās līdz pat  frikas ziemeļrietumiem un  Āzijas dienvidu un rietumu reģioniem, bet, pateicoties britu kolonistiem, nonākušas Amerikā.

Ogas no karalienes dārza

Ērkšķogu uzvaras gājiens aizsākās 16. gadsimtā, kad ērkšķainie krūmi tika plaši kultivēti sulīgi skābeno ogu dēļ. Francijā ērkšķogas dēvēja par „makreļu ogām”, jo tur no tām gatavoja biezu mērci, ko pasniedza kopā ar ceptu vai kūpinātu makreli (starp citu, šī garšu kombinācija ir iecienīta vēl šodien). Savukārt Anglijā tās bija tik populāras, ka tika audzētas pat karalienes Elizabetes dārzos. To angliskais nosaukums gooseberries jeb „zosu ogas” radies tādēļ, ka kādreiz šīs ogas visbiežāk pasniedza ar medījumu putnu gaļu. Laika gaitā angļi ar ērkšķogām iepazīstināja holandiešus, kuri tās sālīja un lietoja pie dažādiem gaļas ēdieniem, bet Vācijā no tām tika gatavots vīns. Lai gan ērkšķogas ir ļoti garšīgas, savulaik Amerikā tās bija aizliegts audzēt, jo tās veicināja balto priežu rūsas izplatību, taču tagad, izņemot ziemeļu reģionus, tās var audzēt gan pašu vajadzībām, gan tirdzniecībai.

Kā jau pēc to nosaukumā ietvertā vārda „ērkšķi” saprotams, augam ir savs asumiņš – krūma zarus rotā mazi dzelksnīši, kas liek ievērot piesardzību, mielojoties ar gardajām ogām. Tās ir tik īpašas, ka daži speciālisti ērkšķogas vēlas izdalīt atsevišķā ērkšķogu ģintī, lai gan patiesībā šī suga pieder jāņogu ģintij. Lai arī ogas mīl sauli, krūmi ir mazprasīgi, tie labi aug arī paēnā, un tos var stādīt dažādās augsnēs, bet ne pārāk mitrās vietās. Savvaļā ērkšķogu krūms var izdzīvot un ražot ogas vidēji 20 gadus. Gan senāk, gan šodien ērkšķogas audzē kā atsevišķus krūmus vai stāda biezākās rindās kā dzīvžogu. Tiek iekoptas pat ērkšķogu plantācijas, bet tikpat labi krūmus var izaudzēt arī konteineros.

Ērkšķogas iedala Amerikas un Eiropas šķirnēs. Amerikāņu šķirnēm ogas ir mazākas nekā to Eiropas radiniecēm, taču tās ir izturīgas pret pelējumu, savukārt Eiropas šķirnēm ogas parasti ir lielākas un ar pilnīgāku garšu. Kopumā pasaulē ir pazīstamas vairāk nekā 50 ērkšķogu sugas, un ogu krāsa variē no gandrīz baltas līdz ierasti dzeltenzaļai, rozīgai un pat tumši purpursarkanai. Katrai sugai ir vairākas šķirnes, kas kopsummā sniedzas līdz pusotram tūkstotim. Angļi ir ļoti nopietni pievērsušies šo ogu kultivēšanai, un viņu dārzos izaug pat plūmju lieluma ogas. Gan Anglijā, gan arī Islandē ērkšķogu ražas laiks ir tikpat lieli svētki kā vīnogu novākšanas laiks Dienvideiropā.

No ievārījumiem līdz sejas maskām

Ērkšķogas sāk nogatavoties jūlija sākumā, un, kamēr tās vēl ir nedaudz zaļas, ieteicams nolasīt ogas un gatavot ievārījumus vai izmantot tās konditorejas izstrādājumu (kūku, taršu, mafinu u.c.) gatavošanā. Kad ogas ienākušās nedaudz vairāk, tomēr nav vēl pilnībā gatavas, tās var izmantot dažādu mērču un čatniju gatavošanā. Savukārt, kad ogas nobriedušas un kļuvušas saldākas, tās var ēst uzreiz no krūma vai gatavot no tām jebkuru iepriekš minēto ēdienu. Ogas, kas ir pārgatavojušās, jau bieži vien uz krūma ir pārsprāgušas, tāpēc, lai nelaistu ražu zudībā, nolasi tās laicīgi un, piemēram, sasaldē.

Ērkšķogas ir lielisks pektīnvielu avots, sevišķi laikā, kamēr tās tikai sāk nogatavoties. Īpaši tās ieteicams lietot cilvēkiem, kuriem ikdienā ir nesabalansēts uzturs, liela slodze vai kuri iepriekš daudz lietojuši medikamentus, jo ogas satur A, C un E vitamīnus, folijskābi, karotīnu, varu, kalciju, fosforu, magniju, kāliju, mangānu, kā arī ir lielisks organismu attīrošs produkts. Ērkšķogas ir labs palīgs cīņā pret aptaukošanos, to sula palīdz organismam atjaunoties, labvēlīgi iedarbojas uz vielmaiņu, normalizē zarnu darbību hronisku aizcietējumu gadījumā, turklāt 100 g ogu satur tikai ap 40 kcal. Sezonas laikā ieteicams vienu mēnesi ik dienu apēst 3–4 glāzes dažādu svaigu ogu, un, atkārtojot šo kūri vairākus gadus pēc kārtas, jūtami uzlabosies asins sastāvs, normalizēsies vielmaiņa un gremošanas sistēmas darbība. Ērkšķogas palīdz organismam atbrīvoties no smagajiem metāliem, tāpēc ieteicams pirms ēdienreizēm izdzert pusglāzi ērkšķogu sulas, kas mazliet atšķaidīta ar ūdeni, jo koncentrētā veidā tā būs pārāk spēcīga.

Ar to ērkšķogu labās īpašības nebeidzas, jo tās var izmantot arī skaistumkopšanā, piemēram, ērkšķogu sula noderēs kā mitrinošs un balinošs sausas sejas ādas kopšanas līdzeklis. Samitrini vates spilventiņu ar svaigi saspiestām ērkšķogām vai tīru ērkšķogu sulu un paturi kā kompresi uz notīrītas sejas ādas 15–20 minūtes. Pēc tam noskalo seju un maigi nosusini.

Interesanti!

Vēl svarīgi zināt, ka pazīstamā Ķīnas ērkšķoga patiesībā ir kivi, Barbadosas ērkšķoga – kaktuss, bet Indijas ērkšķoga ir koks, kas ražo ēdamus augļus, ko jau tūkstošiem gadu izmanto ājurvēdas medicīnā. Arī šodien Indijā no tām gatavo dažādas zāles, kas spēj ārstēt diabētu, pazemināt holesterīna līmeni, novērst kuņģa darbības traucējumus, ārstēt acu slimības, atvieglot locītavu sāpes, stiprināt imūnsistēmu, novērst vēža rašanās iespējas u.tml., taču Indijas ērkšķogu zālīšu lietošana iepriekš jāsaskaņo ar ārstu.

Autors: Dagne Vaskopa
FOTO: Kristīne Dzalbe