Redaktora sleja
Āzija. Spārni. Garšas. Emocijas
Kādas tik mērces un nūdeles, rīsus un visu pārējo neesmu sapirkusies. Man uz galda priekšā stāv sakē, Ketjap manis, zivju mērce, mirin, teriyaki, tamarind pasta, panko panējums, stikla un udon nūdeles, soba un olu nūdeles. Un tas vēl nav viss. Viss smaržo pēc čili, ingvera, ķiplokiem, mazos gabaliņos gozējas mango, ledusskapī divi dažādi tofu, liellopa, cūkas, vistas gaļa, jērs un šitaki sēnes mijas ar samtainajām ziemenēm un kādām vēl tik ne.
Āzija un tās valstu ēdienu kultūra visiem ir dzirdēta, liekas zināma, bet man, ja es vairāk iedziļinos, tas viss vēl ir tik blāvs, ka nesaprotu – ar ko un kā sākt, kad gribas visu uzzināt. Tā bija arī liela problēma, kad domājām, kurai no Āzijas valstīm lai veltām februāra mēnesi, un tad sapratām – visām valstīm. No katras nedaudz, bet tā, lai, izlasot rakstus, būtu skaidrs, kas katrai valstij ir tradicionāls, kas raksturīgs, kas to simbolizē, jo vismaz man nepietiek tikai ar to, ka Japānā ir suši, Ķīnā – wok, Indijā – karijs. Zināms, ka ir taču vēl. Tējas tradīcijas, pelmenīši, sakē un Indijā pat strauji augošā vīna kultūra.
Šomēnes mēs apceļosim Ķīnu, Japānu, Koreju un Indiju, apskatīsim produktus un tradīcijas, eksperimentēsim ar jaunām receptēm. Gan tādām, kuras esmu jau gatavojusi un ilgākā laikā izeksperimentējusi, gan tādām, kuras man labi paziņas sūta no tāliem pasaules nostūriem. Tieši šis izzināšanas process ir tik iedvesmojošs, man liekas – ne mirklis nepaiet, kad nedomāju par ēdienu, jo tas mūs pavada katru dienu un bez tā iztikt ir grūti, bet to arī gribas pēc iespējas labāku un tieši tādu, kādu iedomājamies.
Gewürztraminer degustācija, kas notika janvāra pēdējos datumos, dos lielisku ieskatu tajā, ko tad izvēlēties pie dažādiem austrumu ēdieniem, jo vismaz mani šāds pāris – saldeni kraukšķīgas nūdeles vai vista ar Gewürztraminer – paceļ spārnos. Paceļ spārnos tāpat, kā šogad mani spārnos pacels „Turkish Airlines”, un ne jau tikai burtiski, bet arī emocionāli, jo esmu pilnīgi droša, ka abi ceļojumi – gan uz tālo Turciju, Izmiru, gan, liekas, nesasniedzamo Dienvidāfrikas vīna valstību un tās centru Keiptaunu – būs kas emocionāli tik pilns, ka droši vien atgriežoties man būs jāsaka klasiskais angļu teiciens: „After holiday I need a holiday," kaut gan mūsu gastronomiskos ceļojumus nebūtu viegli nosaukt par atvaļinājumu – vazājoties pa pasauli ar kamerām un blociņiem un piefiksējot visu, ko kāds stāsta.
Emocijas ir starp tām lietām, kas nepieciešamas ikviena cilvēka dzīvē – jo vairāk labu, jo labāk. Februārī tev ir dota iespēja savas emocijas izpaust plašāk un garšīgāk visu mīlētāju dienā. Lai gan daudziem Valentīndiena asociējas ar ko banālu, man gribētos to pavadīt skaisti – kā dienu, kas mēneša vidū ļauj palaiskoties vairāk, palutināt sevi, iedzert labāku vīnu, nopirkt kādu gardumu, kuru neatļaujos ikdienā, un to visu baudīt kopā ar kādu, kas jūtas tāpat kā es.
Emociju pilnu, garšām pārbagātu februāri! Un ja tev ir kāda laba Āzijas recepte – raksti, iedvesmo mūs un citus vēl vairāk, jo dalīts prieks ir dubults prieks (arī garša).
Priekā,
